Ingmārs Freimanis, kuru esam iepazinuši no pārliecinošajām, precīzajām esejām par būtiskiem, iepriekš neaplūkotiem tematiem un dažām pārsteidzoši svaigām dzejas kopu publikācijām, savā debijas krājumā “Sirds un mute” mūs sveicina ar savā savdabīgumā nobriedušu, mierīgu balsi. Tā atklāj mūsdienu pasauli ar jaunākajai latviešu dzejai neraksturīgu vieglumu, izteiksmes lakonismu un sadzīves poētiku bez uzmācīgas ironijas vai izsmiekla.
Pastāstiet par pirmo reizi, kad jūs sajutāt lāstu? Viņa dzeja, kas vispirms uzrunā ar savu inčīgumu, absurdu un drosmīgu valodas lietojumu un klišeju dekonstrukciju, atklāj arvien dziļākus slāņus, arvien skumjāku nopietnību un daudzslāņainību, kas, noliekot malā krājumu, pārliecina — tā nav dzīves nopietnības slēpšana aiz LV vīriešu dzejā netrūkstošā intelektuālā absurda. Tā ir nopietna, godīga dalīšanās ar savu dzīvi, kurā ir gan bērnu audzināšana, gan attiecību sāpes, reklāmas balsis un dzīves virspusējība, gan videospēles un cilvēktiesības. Un visam pāri — īstums, kāds iespējams tikai tad, ja cilvēkam no jums patiešām neko nevajag, pat ne tas, lai jūs viņu atzītu par dzejnieku. Viņš mums ļauj ielūkoties aiz pelēkajām durvīm, aiz žaketes pogām, no bērnistabas viņš jūs aiz rokas izvedīs pa Šūmaņa apli un aizvedīs jūs atpakaļ uz mežu, kurā vecāmāte iet stiprā vējā un meklē sēnes, kā arī valsts svētkos mums cels galdā bietes. Būtiska, īsta un Latvijas dzejā ļoti vajadzīga balss.
— Krājuma redaktore Agnese Krivade