Vasko Popa (Васко Попа, 1922—1991) bija viens no spožākajiem Dienvidslāvijas 20. gs. otrās puses dzejniekiem ar unikālu, savdabīgu poētiku, kas guva ievērību ne tikai dzimtenē, bet arī starptautiskajā literārajā pasaulē. Dzimis etniski raibajā Banatas reģionā ģimenē ar rumāņu saknēm, Popa savu dzīvi un literāro karjeru saistīja ar Serbiju, rakstīja serbu rakstu valodā un pēc nāves, tikai brīdi pirms Dienvidslāvijas sadalīšanās, apglabāts Belgradā.
Vasko Popu pieņemts uzskatīt par dienvidslāvu pēckara dzejas novatoru, lai cik savādi būtu šādi saukt dzejnieku, kura daiļradē tik spēcīga ārpuslaicīgā, mītiskā, pat arhaiskā dimensija. Folkloras motīvi, tumšs humors un divdesmitā gadsimta modernisma virzienu atklājumi, ietverti lakoniskā izteiksmē, viņa daiļradē sintezējušies spilgti individuālā poētikā. Vasko Popas darbu korpuss ir grāmata, kas rakstīta mūža garumā, – saturā un formā vienots veselums, kura iekšienē tomēr manāma attīstība un negaidīti pavērsieni.
Arvis Viguls
Izlase iekļauj dzejoļus no septiņiem Popas dzejas krājumiem, ievērojot to hronoloģisko secību un kompozicionālo struktūru.
Izdevums turpina “Neputna” melno dzejas sēriju, kura iepazīstina ar dažādu valstu modernistu un laikmetīgās dzejas autoru darbiem.