Ievas Lapiņas sastādītā un atdzejotā Senās Ķīnas lirikas antoloģija pārstāv telpā ierobežotu, bet hronoloģiski plašu posmu pasaules literatūras vēsturē. Tā aptver laiku no Dzjiņ dinastijas sākotnes 3. gadsimtā līdz Sun dinastijas norietam 13. gadsimtā. Te tulkotie dzejnieki spoža mēness klātbūtnē apcer cilvēka esības noslēpumus, dabas iedvesmojošo spēku un bauda bezrūpību, bieži vien noreibstot no vīna — “tikko apjausts viss ir aizmirstams.”
Par antoloģijas sastādīšanas principiem Ieva Lapiņa skaidro: “Dzejas poētisko stilu formālās prasības laika gaitā tika attīstītas un dažādotas. Šeit izvēlētie dzejoļi aptver ši (shi) un ci (ci) lirisko žanru kategorijas. Ši žanra attīstība pārklāj teju pusotru tūkstošgadi, tāpēc tam piemīt visplašākais poētisko paņēmienu spektrs. Krājumā ietvertie dzejoļi lielākoties atbilst šīs kategorijas senā stila un jaunā stila dzejas formām.” Ķīnas klasiskā dzeja arvien ir īpašs pētījumu lauks ne tikai Ķīnā — kā senākais daiļliteratūras avots tā ir stūrakmens arī citām Tālo Austrumu kultūrām.
Ķīnas lirikas tulkošana prasījusi īpašu izveicību no atdzejotājas. Valoda, kurā nav gramatiskā laika formu, nav gramatisku skaitļa un personas noteicēju, kur valodas savienojošie elementi dzejas valodā tiek lietoti īpaši taupīgi un vārdšķiru nodalījums ir elastīgs, pieprasījusi piemērot meistarīgu Ievas Lapiņas pārcēlumu latviešu valodā. Antoloģijā teksts ir plaši komentēts, skaidrojot alūzijas un vēsturisko kontekstu. Dzejas teksts publicēts bilingvāli ar bagātīgi ilustrētu ievadu.
