Ineses Zanderes ceturtais dzejas krājums “lielajiem”.
“Ir vienkārši dzejnieki, un ir kultūras fenomeni. Inese Zandere noteikti pieskaitāma pie otriem,” tā literatūrkritiķe Anda Baklāne.
Inese Zandere (1958) ir autore vairāk nekā divdesmit bērnu grāmatām, vairāku desmitu grāmatu redaktore, operas libretu autore, žurnāla “Rīgas laiks” redaktore, izdevniecības “Liels un mazs” galvenā redaktore. Par savu trešo dzejas krājums “Melnās čūskas maiznīca” (Neputns, 2003) Zandere saņēma Ojāra Vācieša literāro prēmiju (2003), Dienas gada balvu kultūrā (2004) un Literatūras Gada balvu (2004). Par krājumu “Putna miegā” dzejniece saņēmusi žurnāla “Latvju Teksti” dzejas balvu un Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils pilsētas domes balvu “Sudraba tintnīca”.
“Putna miegs” ir atrašanās pusmiegā starp bijušo, vai precīzāk — starp sajūtu par bijušo, kas it kā nemaz nav piedzīvots, tikai iztēlots vai smelts tekstos, un t. s. reālo. Tagadne kā dzejas viela jau arī nemaz nav tik reāla. Bet pagātnei kā ainavai, tekstam un sajūtai vēl nekad manā dzīvē un dzejoļos tik liela nozīme nav bijusi, it kā es visu laiku vairāk atrastos kaut kur “tur”, nekā “te” — lai gan šis “tur” jau nav pastāvējis nekad un nekur, tas atrodas tikai “te", manā galvā. Un tas viss ir iespējams, pateicoties valodai un dabai, kas abas viena otru atspoguļo, kā debesis un ūdens. Viss sociālais un psiholoģiskais ir pastarpināts, tas izkustas no vietas, atmirst, mainās — ir tādi skrejoši mākoņi gaisā vai sēres, ko upē katru gadu pali pārbīda pa jaunam. Bet es nezinu, vai man gar logu tek Daugava vai Skalbe.
Inese Zandere