Vija Zariņa

Mākslinieces Vijas Zariņas albumā iekļauti Andas Treijas un Ievas Rupenheites raksti, sarunas, kā arī darbu reprodukcijas.

Mākslā man patīk just pārlaicīgumu. Nevis vecmodīgumu. Un māksliniekam jābūt kā antenai. Kā uztvērējam. Man liekas, ka vizuālajai mākslai ar pliku stāstu ir par maz. Ir jābūt noslēpumam.

Vija Zariņa

“Gleznas, zīmējumi un autortehnikās radītie mākslas darbi apvienoti nosacīti tematiskās daļās, kuru nosaukumos dota arī neliela ievirze to izpratnei. Māksliniece Vija Zariņa ik pa laikam atgriežas pie sev mīļām tēmām — vai tie būtu gleznojumi uz daudz pieredzējuša koka virsmām vai bagātīgi strukturētas klusās dabas ar metafiziski izvietotiem priekšmetiem, tāpēc radošā darbība ir projicēta nevis laika nogrieznī, bet gan tematiski,” tā albuma sastādītāja Ieva Rupenheite.

Vijai ir viena pavisam neliela formāta glezna, jau pasen gleznota, kuras motīvs katram atpazīstams, pareizāk sakot, katra piedzīvots: lietus lāsēm klāta loga rūts, caur to paveras telpa, kurā iezīmējas rudenīgu koku aprises, uzarts tīrums, varbūt pat rudas zāles klāta pļava, pelēku krūmu puduri, aiz tiem nojaušama meža mala. Nedaudz skumji… Visu apņem migla un dzestrs valgums. Ilgāk skatoties, sāc sajust pat zemes un kritušo lapu smaržu — rudens smaržu. Apņem mijkrēslis ar savu noslēpumu kā Džeimsa Abota Makneila Vistlera “Noktirnēs”. Piemēram, “Noktirne zilā un sudrabā. Venēcijas lagūna” vai “Noktirne zilā un sudrabā. Vecais Batersitas tilts”. Man īpaši patīk nosaukt visus trīs mākslinieka vārdus, pirms teikt Vistlers — gleznotājs ar savu estētisma virziena pārliecību, ka mākslinieciskais jūtīgums ir vienīgā nopietni ņemamā lieta. Mākslā tas vienmēr fascinē un grūti tam pretoties. Vai vajadzētu?… Fakts, ka ne jau arī katram gleznotājam tas dots. Tieši jūtīgums ir tas, kas mani uzrunā daudzos Vijas Zariņas gleznojumos, un iespējams, tieši to es tur meklēju.

Anda Treija

Vairāk par grāmatu:
Kultūras Rondo. “Paralēli” — Vija Zariņa un Kaspars Zariņš meditatīvās izstādēs “Arsenālā”