Monta Kroma (1919—1994) ir viena no spilgtākajām un novatoriskākajām latviešu modernisma pārstāvēm, taču viņas daiļrade līdz šim pētīta visai maz. Dzejnieces simtgadei veltītie pasākumi un izdevumi, tostarp literatūrzinātnieces Agijas Ābiķes-Kondrātes sastādītā izlase “Trotuārs”, aktualizē šīs neparastās dzejnieces lomu 20. gadsimta 70. gadu lirikas telpā un visā latviešu dzejas vēsturē.
Dzejnieces radošais mantojums, datējams no pirmās grāmatas 1947. gadā līdz pēdējiem dzejoļiem 1993. gadā, apvieno divus estētiski un tipoloģiski pretrunīgus daiļrades periodus — socreālisma un modernisma. Dzejnieks Māris Čaklais raksturojis šo vienas radošas personības attīstības ceļu kā “pārlūšanu divās dzīvēs”, savukārt pati Kroma savu apzināto atteikšanos no agrākajiem rakstības principiem vispilnīgāk apliecina hrestomātiskajā krājumā “Lūpas. Tu. Lūpas. Es” (1970): “Es esmu pārmainījusies, visa”.
Agija Ābiķe-Kondrāte
Izlasē apkopoti Montas Kromas modernistiskā posma dzejoļi, sākot no poēmas “Tālo apvāršņu zemē” (1959) fragmenta un beidzot ar mūža pēdējā posmā tapušajiem darbiem, ietverot gan raksturīgākos dzejoļus no deviņiem krājumiem, gan krājumos nepublicētus dzejoļus, kuros dominē dinamiski pilsētas motīvi, intīma jūtu atklāsme, jutekliskums un grafiska izteiksme. Tālaika literārās vides bieži nepieņemti vai pārprasti, šie dzejoļi ir pārdzīvojuši savu laiku un mūsdienās ļauj runāt par Kromu kā novatorisku un fascinējošu dzejnieci, kuras mantojums pelnījis dziļāku izpēti gan modernisma, gan urbānās dzejas, gan femīnās rakstības kontekstā.
Kromas urbānismā sociālistiskās ainavas šķietami bezpersoniskās, industriālās reālijas (mikrorajonu masīvi, trotuārs, betons, autobusi, tuneļi, vitrīnas, neons) tiek atdzīvinātas un cilvēciskotas, uzburot kustīgu, pulsējoši mirguļojošu, plastiski mainīgu daudzdimensiju pilsētu. [..] Viņas dzejai “nozīmīgie atslēgvārdi “pilsēta”, “kustība”, “skaņa”, “ķermenis” nereti šķiet pretrunā citu 20. gadsimta 60.—70. gadu dzejnieču daiļradei, kurā ar sievieti saistīti tādi jēdzieni kā “daba”, “klusums”, “māja” un “gars”.
Agija Ābiķe-Kondrāte
Kopš krājuma “Lūpas. Tu. Lūpas. Es” Kromas grāmatu māksliniece bijusi viņas ilggadējā līdzgaitniece Helēna Heinrihsone, kura radījusi arī vairākus dzejnieces portretus. Arī uz jauniznākušās dzejas izlases vāka redzams Heinrihsones gleznotais portrets “Dzejniece Monta Kroma” (1974), kura tonalitātē atspīd “kromiskā savdabība”. Grāmatu noslēgumā vizuāli papildina arī fotogrāfiju pielikums.