Grāmata veltīta Sergejam Antonovam (1884—1956), izcilam krievu arhitektam un māksliniekam Latvijā 20. gadsimta pirmajā pusē.
Sergejs Antonovs dzimis Rīgā, te aizritējusi viņa dzīves lielākā daļa. Savā daudzpusīgajā radošajā darbībā viņš pazīstams kā veiksmīgs arhitekts, pedagogs un scenogrāfs, pievērsies arī stājmākslai, atstājot nozīmīgu mantojumu visās minētajās nozarēs. Ludmilas Pestovas un Jāņa Lejnieka kopīgi veidotā monogrāfija ir pirmais pieteikums Antonova snieguma izvērstai analīzei visā viņa darbības plašajā spektrā, veltot atsevišķas nodaļas mākslinieka dzīvei un radošajai darbībai.
Ludmila Pestova grāmatā pētījusi Antonva veikumu scenogrāfijā, stājglezniecībā un grafikā, kā arī pievērsusies viņa dzīves gājumam. Savukārt Jānis Lejnieks raksta par Antonova pedagoģisko darbību un viņa devumu arhitektūrā.
Sergeja Antonova ceļš — tie bija nemitīgi meklējumi un atradumi. Mākslinieks bija iemīlējies dzīvē un mākslā, viņa daiļrade ir daudzveidīga un bagāta. Viņš pārvaldīja visus tēlotājmākslas veidus, visas tehnikas. Viņš devis nozīmīgu ieguldījumu arhitektūrā, viņš izaudzinājis daudzus latviešu arhitektus, viņš bija viens no Rīgas Krievu teātra augsto māksliniecisko kvalitāšu radītājiem.
Ludmila Pestova
No Antonova daudzveidīgās daiļrades plašāk pazīstams viņa veikums arhitektūrā. Jānis Lejnieks norāda: “Antonova arhitektūru var raksturot ar Romas impērijas militārā inženiera Vitrūvija triādi — noturība, ērtība un skaistums, jo viņa ēkas un interjerus raksturo konstruktīva loģika, funkcionāla skaidrība un dekoratīvs krāšņums, kas ir izpaudies ar katram laikmetam atšķirīgu estētiku un gaumi. Diemžēl lielo ģeopolitisko pārmaiņu dēļ vienam no savas paaudzes talantīgākajiem arhitektiem īstenot savus lielākos projektus neizdevās.”