Apjomīgais, bagātīgi ilustrētais izdevums tapis līdz ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādi “Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme”, kas piedāvā tikšanos ar aizvadītā gadsimta spilgtāko portretu izlasi.
Plašā ekspozīcija un to pavadošais katalogs turpina pētniecību, ko ar lielu bijību pret šo žanru un tā vēsturi aizsācis Rundāles pils muzejs direktora Imanta Lancmaņa vadībā.
Ginta Gerharde-Upeniece
LNMM īstenotais projekts ir turpinājums un vienlaikus epilogs izstāžu triloģijai, kuras bija veltītas 17.—19. gadsimta portreta mākslai Latvijas kultūrtelpā un ar 11 gadu atstarpi (1986., 1997. un 2008. gadā) bija skatāmas Rundāles pilī. 20. gadsimta portretu izstāde rosina rast atbildes uz jautājumiem: kāds bijis portreta žanra statuss 20. gadsimtā un ar ko cilvēka attēlojums vizuālajā mākslā šajā laikā atšķīries no iepriekšējos gadsimtos radītā?
Vērienīgajā portretu galerijā, kuru simboliski aizsāk ap 1900. gadu radītais Jaņa Rozentāla pašportrets un noslēdz Imanta Lancmaņa “Pašportrets pie ābolu vainaga” (2011), ievada īpaši šim projektam tapusī rakstnieka Māra Bērziņa eseja “Sejas izteiksme”.
Domāt par divdesmitā gadsimta latviešiem ir interesanti, taču, iegrimstot apcerē arvien dziļāk, saproti, ka noķert un saturēt kopā visus nekādi nav iespējams, tautieši slīd starp pirkstiem kā magoņu sēkliņas. [..] Mēs esam tik polihromatiski — kā straujas upes, kā rāmi ezeri, kā purva akači, kā uzarti lauki, kā papuves, kā masta priedes, kā lauztas priedes, kā āboli zaļi, dzelteni, sarkani, un vēl un vēl...
Māris Bērziņš
Izstādes darbu katalogu papildina virkne analītisku rakstu, kuros sniegts dziļāks ieskats izstādes tematiskajās sadaļās, portreta veidos un darbu tapšanas laikposmos. Mākslas zinātniece Dace Lamberga rakstā “Mākslinieka skats uz sevi” pievēršas mākslinieku pašportreta analīzei, profesors Eduards Kļaviņš aplūko Latvijas portretu laikā no 1900. līdz 1945. gadam, publicists un mākslas kritiķis Pēteris Bankovskis — periodu pēc Otrā pasaules kara, mākslas zinātniece un fotogrāfijas pētniece Inta Pujāte — “gaismas rakstīto un gleznoto portretu” jeb fotoportretu 20. gadsimta pirmajā pusē, bet mākslas zinātniece Laima Slava — fotoportreta un mākslas attiecības gadsimta otrajā pusē. Mākslas zinātnieks Jānis Kalnačs sniedz liecības par Otrā pasaules kara un politisko pavērsienu peripetijās zudušajiem portretiem, savukārt mākslas zinātniece, Romana — ieskatu “portretā ar smaidu” — šaržā un karikatūrā.