Mākslinieks un fantazēšana

Zigmunda Freida eseju krājuma caurviju motīvs ir fantazēšana un neapzinātās darbības. Tā sastādītājs un tulkotājs ir Igors Šuvajevs. 

Kaut mums izdotos sevī vai sev līdzīgos atrast vismaz kaut kādu dzejošanai radniecīgu darbību! Tās izpēte ļautu mums cerēt gūt pirmo skaidrojumu dzejnieka [veiktajai] radīšanai. Un tiešām, izredzes pastāv — pašiem dzejniekiem tīk mazināt distanci starp viņu savdabību un vispārējo cilvēka būtību; viņi mums tik bieži apgalvo, ka katrā cilvēkā slēpjas dzejnieks un ka pēdējais dzejnieks nomiršot tikai līdz ar pēdējo cilvēku.

No esejas “Dzejnieks un fantazēšana”

Krājumā iekļautie Zigmunda Freida (1856—1939) darbi ir pirmpublicējums latviešu valodā. Tajos Freids runā par mākslu un mākslinieku (dzejnieku, rakstnieku, gleznotāju utt.). Darbos skatīti ne tikai mākslas darinājumi, bet arī pats darinātājs — tai skaitā mākslinieks, dzejotājs — ikdienā, sadzīvē.

Esejā “Zūdīgums” (1915) Freids runā par īslaicīgumu un skaistā mūžīgumu. Esejā “Baisais” (1919) — par to, kā rodas šausmas un to atveide mākslā. Pievēršoties Mikelandželo darinātajai Mozus statujai Freids ar eseju “Mikelandželo Mozus” (1914) aizsāk mākslas mikrovēsturi. “Uzmācīgās darbības un reliģiskie vingrinājumi” (1907) veltīta priekšstatiem un darbībām, kas vienlīdz figurē uzmācības neirozēs un reliğijā. Kā neirotiķu ğimenes romāns atspoguļojas mūsdienu lieteratūrā, kā kādreizējā velnapsēstība atveidojas tagadējā dzīvē, kā dzejnieki dzejā dziedinās — šie ir tikai daži motīvi, par kuriem Freids raksta kopumā deviņās krājuma esejās.