“Laika mednieks. Vienkāršais latviešu zvejnieks, romantiskā dvēsele un patriots, fotogrāfs Uldis Briedis” ir fotogrāfijas lielmeistara, nenogurdināmā fotožurnālista un dēkaiņa Ulda Brieža darbu albums.
Tieši ar Ulda Brieža vārdu saistās tā saucamā reportāžas foto nozīmīgākie panākumi Latvijā 20. gs. otrajā pusē. Izteiksmīgi dienas laikrakstu pirmajās lapās, ne mazāk iespaidīgi viņa darbi atklājuši Latvijas seju izstādēs ārzemēs, jo īpaši laikā, kad interese par Latviju pēc neatkarības atgūšanas bija saasināta. Emocionāli un nesamāksloti, viņa fiksētie fotomirkļi ir trāpīgs, vēstures līkločus uz savas ādas izdzīvojot radīts stāsts par savu zemi un tautu. Un tajā pašā laikā tās ir arī vienkārši lieliskas fotogrāfijas, kas uzrunā ar skata vērīgumu, ar spēju sajust to, cik īpašs ir katrs cilvēks un viņa vieta, ar spēju pārcelt laika straumē pagaisuša notikuma neatkārtojamajā atmosfērā.
“Jūra”, “Zeme”, “Pilsēta”, “Galvaspilsēta”, “Politika” — šādās lielās sadaļās grāmatā ir sakārtots izvēlēto 650 attēlu klāsts no neizsmeļami bagātā fotogrāfa arhīva, kura aizsākums ir 1967. gads. Grāmatā lasāms arī Alises Tīfentāles apcerējums par Ulda Brieža vietu 20. gs. dokumentālās fotogrāfijas kontekstā, Laimas Slavas “Sarunas ar Uldi Briedi” un Olafa Gūtmaņa, Armīna Lejiņa, un Egīla Zirņa “Stāsti par Uldi Briedi”.
Preses medību laukos, lūkodamies četrkantīgajā lodziņā, esmu tēmējis caur objektīvu jau četrdesmit četrus gadus. Trīsdesmit no tiem pagājuši melnbaltā zīmē. Grāmatā būs attēli no 1966. gada un beigsies 1996. gadā (ar dažām atkāpēm) reizē ar filmu tehnoloģijas aiziešanu vēsturē un digitālā laikmeta sākšanos. Man šis ir bijis ļoti interesants laiks, jo mainījās ne tikai tehnoloģijas, bet arī politiskā sistēma. Pats galvenais — tika atjaunota Latvijas neatkarība. Ideālisma trūkums vai pēkšņa naudas vara, bet cerības uz brīvu, neatkarīgu valsti joprojām nav piepildījušās. Taču tas jau būtu stāsts nākamajai grāmatai.
Uldis Briedis