Grāmata “Kopā kapos” veltīta kapusvētku tradīcijai Latvijā.
Daudzas lietas, ko darām regulāri, īpaši neapceram, un pie tādām šķietami pašsaprotamām norisēm pieder ik gadu visos Latvijas kapos atzīmējamie Kapusvētki, nosaukti dīvainā vārdkopā, kurā vienuviet apvienota miršanas (kapu) un svinēšanas (svētki) ideja.
Janīna Kursīte
Grāmatas “Kopā kapos” pirmajā daļā iekļautas Mārtiņa Grauda 2008.—2012. gadā uzņemtās fotogrāfijas no kapusvētkiem. “Melnbaltā fotogrāfijā fiksējot cilvēku attiecības, šķiet, ka tādas pašas tās varētu būt, teiksim, pirms 30 gadiem, — satiekot tuviniekus, atpūšoties uz paklātiem deķiem vai ejot pēc ūdens, pat drēbes laukos mēdz būt zināmā mērā “pārlaicīgas” — tomēr es teiktu, ka tiecos atspoguļot tradīciju konkrētā vidē. Mani interesēja cilvēki vidē,” grāmatā intervijā Inesei Zanderei stāsta Mārtiņš Grauds.
Savukārt teksta daļā folkloristes Janīnas Kursītes, literatūrvēsturnieces, Rakstniecības un mūzikas muzeja kolekciju kuratores Ilonas Miezītes, filozofes Māras Mellēnas, sociologa un esejista Tāļa Tisenkopfa, rakstnieka Andra Akmentiņa raksti, kā arī sarunas ar fotogrāfu Mārtiņu Graudu, režisoru Alvi Hermani un aktieri Gundaru Āboliņu.
Esmu arī pārliecināts, ka visu šo darot, mēs īstenojam kādu senu pagānisku rituālu, un mums ir ļoti veicies, ka līdz mūsu dienām nav saglabājušies ne īpaši vārdi, ne deju soļi, ne priekšmeti, ko varētu tiražēt. Var jau būt, ka vietējā suvenīru ražošana piedzīvotu lielu uzplaukumu, tomēr šaubos, vai tas palīdzētu mūsu kapu svētku rituāliem. Īstā kustība — tā joprojām notiek ne jau kapu celiņos, bet kādā dziļā būtības kaktiņā, ko poētiski mēdz dēvēt par “sirdi”.
Andris Akmentiņš
Grāmatu papildina plakāts ar Mārtiņa Grauda fotografētiem kapu soliņiem.