Sēriju “Latvijas mākslas klasika” papildina grāmata par mākslinieku Jāni Liepiņu (1894—1964).
Jānis Liepiņš, draugu un kolēģu lokā saukts par Džoni, ir mākslinieks, kuru laikabiedri atceras kā izcilu personību — cilvēcisku, fenomenālu taisnīguma principa iemiesotāju, ļoti godīgu arī savā glezniecībā. Viņš ir viens no retajiem, kas nav pielāgojies dažādo varu prasībām vai centies izdabāt plašākas publikas gaumei, bet vienmēr neatlaidīgi turpinājis iet pats savu ceļu. Demokrātiski sižeti, kas visbiežāk ataino zvejnieku un zemnieku ikdienu, tirgus un kroga skatus, un tonāli bagāts, ekspresīvs gleznojums — tāda ir Jāņa Liepiņa mākslinieka vizītkarte, kas nodrošinājusi viņam stabilu vietu Latvijas 20. gadsimta 20.—30. gadu glezniecības kopainā.
Sigita Daugule
Jānis Liepiņš, atgriezies no Krievijas pēc studijām Kazaņā un vēlāk Pēterburgā, pirmajos Latvijas valsts pastāvēšanas gados piepelnījās ar karikatūru, ilustrāciju zīmēšanu, kā arī strādājot gadījuma darbus par dekoratoru. 20. gados un 30. gadu sākumā veidojis arī politiskos plakātus. Par savu gleznotāja darba sākumu Jānis Liepiņš uzskatīja 1918. gadā kopā ar Jēkabu Kazaku, Jāni Sakni un Ansi Cīruli sarīkoto izstādi Zeltiņa grāmatnīcā Tērbatas ielā. Tomēr noteicošo pavērsienu mākslinieka daiļradē iezīmēja pievienošanās Rīgas mākslinieku grupai, ar kuru kopā viņš izstādījās līdz pat tās likvidēšanai 1938. gadā.
Par radošo un profesionālo kulmināciju, kā vairākumam no Rīgas mākslinieku grupas biedriem, Jānim Liepiņam kļuva 30. gadi. Gleznotājs piedalījās gandrīz visās nozīmīgajās izstādēs Latvijā un ārzemēs — Norvēģijā, Polijā, Beļģijā, Austrijā, Krievijā u. c. Liepiņš saņēma Kultūras fonda prēmijas un stipendiju, viņa darbus pirka muzeji un privātkolekcionāri, tie tika slavēti izstāžu recenzijās.