Krievu dzejnieka Osipa Mandelštama (1891—1938) dzejas izlase “Dzeja / Стихи” izdota “Neputna” bilingvālajā samta dzejas sērijā. To sastādījis un atdzejojis Einārs Pelšs.
20. gadsimtā Mandelštama balsi izdzirdēja daudzi, un daudziem tā kļuva par kamertoni — gan Paulam Cēlanam, gan Josifam Brodskim, kurš par viņu rakstīja: “… šī nervozā, augstā, tīrā balss, piesātināta ar mīlestību, drausmām, atmiņu, kultūru, ticību, — balss, trīsoša varbūt kā sērkociņš, kas deg drēgnā vējā, taču pilnīgi nenodzēšams.”
Aleksandrs Zapoļs
Grāmatas priekšvārdā literatūrzinātnieks Aleksandrs Zapoļs kā vienu no Mandelštama galvenajām pazīmēm min viņa pārsteidzošo dažādību, tomēr vienlaikus — tikpat pārsteidzošo viengabalainību. “Viņš ir tik ļoti dažāds, ka bieži runā absolūti pretī pats sev”. Arī krājuma redaktors Jānis Elsbergs piekrīt, ka “Osips Mandelštams nudien ir satriecoši dažāds”.
Taču viens ir skaidrs: ar savu šķietamo greizumu un pretrunīgumu viņš ir unikāli aptvēris 20. gadsimta greizumu, skarbumu, cinismu — ne tikai no vispārpolitiskā aspekta, bet arī, kā tas plosīja mākslas un pasaules izpratnes kritērijus un, protams, cilvēku dzīves. Par dažiem Staļina laika dzejoļiem var teikt: viņš izdarīja pašnāvību, lai paliktu poētiski, politiski un cilvēciski patiess. Nav brīnums, ka viņu par savu augstāko autoritāti uzskatīja tādi pēckara dzejas grandi kā Josifs Brodskis, Konstantīns Kavafis, Toms Venclova.
Jānis Elsbergs
Gandrīz visus izlases dzejoļus atdzejojis Einārs Pelšs. Par viņa veikumu Jānis Elsbergs saka: “Šī grāmata, hronoloģiski kārtota Mandelštama dzejas izlase no visiem viņa daiļrades periodiem, ir arī līdz šim grūtākais uzdevums, ko sev uzlicis atdzejotājs Einārs Pelšs, — autora valodas bagātība, formas smalkums, satura daudzslāņainība ir teju “neiespējamā misija”. Manuprāt, Einārs pierāda, ka neiespējami tomēr nav.”