Par Kasparu Zariņu rakstījusi Ieva Rupenheite, Anda Treija un Inga Bunkše. Grāmatas dizains — Armands Zelčs.
Man katra glezna ir eksperiments, es balstos intuīcijā. Man patīk pašam radīt, salikt lietas kopā arī tad, ja es zinu, ka tās kopā neturēsies. Tas ir ceļš pie dvēseles skaidrības. Ticība savai iekšējai balsij ir mākslinieka svarīgākais instruments.
Kaspars Zariņš
“Kaspars Zariņš uz pasauli skatās ar bērna tiešumu, naivumu, bez liekulības, un to nav iespējams iemācīties, tas vai nu ir, vai nav. Tam piekrītu, bet neviena patiesība nav absolūta. Mana glezna, kas tomēr ir un paliek Kaspara Zariņa glezna “Saulainā diena”, ir kā robeža starp to, kāds viņš bija pirms izstādes “Ak, laimīgais!” un pēc šīs sevis eksponēšanas galerijā “Daugava” 2000. gadā. Es nerunāšu par viņa glezniecības periodiem, ietekmēm un neanalizēšu to, lai gan varētu, ja saņemtos, un šad tad to pat daru. Mans secinājums: viņā kaut kas būtisks mainās ik pēc 10 gadiem, lai gan viņa glezniecības pamata pīlāri ir un paliek skaistums un skumjas,” raksta Anda Treija.
Vairāk par:
Kultūras Rondo. “Paralēli” — Vija Zariņa un Kaspars Zariņš meditatīvās izstādēs “Arsenālā”