Kārļa Hūna 185. jubilejas gadā klajā nāk mākslas zinātnieces Edvardas Šmites grāmata par mākslinieku.
Kārļa Hūna (1831—1877) daiļrade pieder Latvijas, Krievijas un Eiropas 19. gadsimta otrās puses mākslai, viņa darbi mūsdienās atrodas kolekcijās visā pasaulē — Tretjakova galerijā Maskavā, Taškentas, Kauņas, Tallinas, Rīgas muzejos u. c. Grāmatā apkopots līdz šim plašākais materiāls, atradīsiet gan pazīstamos darbus no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas (“Jaunā čigāniete”, “Sievietes portrets (melnā tērpā)”, “Vecais vīrs ar kartupeļu bļodu”, “Itāļu pagalmiņš” u. c.), gan lielu skaitu līdz šim neredzētus mākslinieka šedevrus no kolekcijām visā pasaulē.
Laikā, kad Kārlis Hūns top par mākslinieku, Eiropas un arī Krievijas kultūrā un mākslā veidojas jauna attieksme pret apkārtējo pasauli, pret reālo dzīvi. Tā tiek vērota, studēta un zīmuļa skicēs fiksēta. Šo studiju mērķi varēja būt atšķirīgi, piemēram, paturot prātā Černiševska definīciju, ka māksla ir tā cilvēciskā darbība, kura spriež tiesu par dzīvi, mākslinieks varēja ieņemt barga tiesneša pozīciju, tomēr māksliniekiem vienmēr ir bijušas iespējamas arī citas izvēles. Kārlis Hūns nebija tiesnesis. Viņu redzam kā precīzu, delikātu, jūtīgu un saprotošu vērotāju un interesantu stāstnieku, kuram notikuma vai katra atsevišķa objekta ētiskās un estētiskās kvalitātes ir patiesi būtiskas. Saprotot un mīlot cilvēkus, viņš mums atstājis liecības par sava laika sabiedrību. Daļa Hūna dzīves aizritēja saskarsmē ar sabiedrības augstākajiem slāņiem, tomēr savā daiļradē viņš pastāvīgi pievērsies tam pozitīvajam, kas saskatīts zemnieku, amatnieku ikdienas dzīves ainās. Uz šo dzīvi Hūns spēj raudzīties ar patiesu interesi un sapratni, bez sentimentālas jūsmināšanās vai iežēlināšanas. Vēstures spilgtākie pieraksti parasti veltīti dzīves un mākslas revolucionāriem. Hūna vārdu tur meklēt velti, viņš nebija revolucionārs. Viņš ticēja labas gribas, uzņēmības, darba un cilvēcības spēkam, un šo ticību viņa perfektajos darbos saskatīja laikabiedri, saskatām mēs.
Edvarda Šmite
Kārlis Hūns ir pirmais latvietis, kura studijas Pēterburgas Mākslas akadēmijā vainagojušās ar lielo zelta medaļu un iespēju papildināties ārzemēs. Parīzē viņš piedalījies vairākās nozīmīgās izstādēs, kur ticis ievērots un guvis atzinīgas atsauksmes. Hūna panākumus augstu novērtējusi arī Pēterburgas Mākslas akadēmija, kur viņš dažus gadus nostrādāja profesora statusā. Hūns tēlojis ne tikai latviskās ainavas un cilvēkus. Viņš tēlojis arī krievus un tatārus, francūžus un itāliešus, bet ar savu latvisko mēra un krāsu sajūtu. Radošo un pedagoģisko darbību, kas solījās būt ilga un veiksmīga, pārtraukusi liktenīga saslimšana ar kakla tuberkulozi.
Vairāk par:
Kultūras Rondo: Madlienieši atklāj novadnieka mākslinieka Kārļa Hūna gleznu reprodukciju ekspozīciju
Kultūras Diena: Ilze Auzāne. Edvardas Šmites adatu spilventiņš
Kultūras Ziņas: Iznākusi grāmata par Kārli Hūnu