Daces Lambergas grāmatas “Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gadsimta sākumā” tulkojumu angļu valodā. Plašajā pētījumā mākslas zinātniece Dace Lamberga aplūko vienu no Latvijas mākslas vēstures spožākajiem posmiem.
Vienotā 20. gadsimta sākuma jaunradītāju paaudze ar visiem garīgajiem spēkiem centās atbrīvot latviešu glezniecību no provinciālās mazvērtības sajūtas, tanī pašā laikā mēģinot skatītāju pieradināt pie domas, ka mākslas darbā var pastāvēt ne tikai reālistiski iluzors un dabu kopējošs pasaules atspoguļojums, bet arī nosacīti sintezēta formu valoda. Šīs paaudzes radošo sasniegumu nopelns bija pārliecinošās mūsu mākslas kolekcijas ārzemju izstādēs laikposmā, kad latviešu glezniecība iekļāvās Eiropas kultūras apritē, — no 1927. gada izstādes Stokholmā līdz Parīzes un Londonas skatēm 1939. gadā. Jaunie mākslinieki sekoja sava Rīgas pilsētas mākslas skolas pedagoga Vilhelma Purvīša vārdiem: “Mēs laužam ceļu uz Eiropu ar savu mākslu un ceram, ka to arī izlauzīsim.” Ar izteiksmīgo radošā darba paraugu un profesionāliem pedagoga padomiem šī paaudze skoloja nākamos topošos māksliniekus gan Latvijas Mākslas akadēmijā, gan privātās mākslas studijās. Kad 19. gadsimta beigās Pēterburgā izveidojās studentu pulciņš “Rūķis”, tā biedri Janis Rozentāls, Johans Valters un Vilhelms Purvītis izvirzīja sev grūtu, bet svarīgu uzdevumu — kļūt par latviešu nacionālās mākslas celmlaužiem, un viņi to īstenoja. Arī vēlākajos gadu desmitos ir veidojušās vienas paaudzes mākslinieku domubiedru kopas, taču klasiskā modernisma pārstāvjiem mūsu mākslas vēsturē neatņemama ir pirmo avangardistu un brīvdomātāju vieta.
Dace Lamberga
