Zviedru dzejnieka Ērika Lindegrēna (Erik Lindegren, 1910—1968) četrdesmit “saspridzināto sonetu” ciklu “vīrs bez ceļa” atdzejojis Zigurds Elsbergs. Grāmata izdota “Neputna” bilingvālajā samta dzejas sērijā.
Cik man zināms, latviešiem gluži tāda dzejnieka — tik jaudīga sirreālista — nav, tāpēc ceru, ka šiem tekstiem būs ne tikai kultūrvēsturiska nozīme, bet arī sava loma šodienas dzīvajā dzejas procesā.
Jānis Elsbergs, redaktors
Sava laika nozīmīgākais un īpatnējākais zviedru dzejas krājums “vīrs bez ceļa” tapis no 1939. gada novembra līdz 1940. gada vasarai. Lai gan Lindegrēns jau bija izdevis debijas krājumu, tikai ar “vīrs bez ceļa” viņš atrod savu sirreālistisko rakstības veidu. Pats autors šos dzejoļus nosauca par “saspridzinātiem sonetiem”. Ar klasiskā soneta formu tos vieno tikai rindu skaits — 14 (kas sadalīts septiņās divrindēs). Rakstīts bez lielajiem burtiem, atskaņām un tikpat kā bez pieturzīmēm. Zigurds Elsbergs par krājumu priekšvārdā raksta: ““vīrs bez ceļa” bija kā Otrā pasaules kara un Somijas — Padomju Savienības kara šausmu un sāpju izraisīts uzliesmojums.”
Grāmatu papildina Jāņa Elsberga pēcvārds par atdzejotāju, viņa tēvu Zigurdu Elsbergu. “Zigurds Elsbergs darbu ar šo grāmatu aizsāka 1968.—1969. gadā kopā ar Vizmu Belševicu (seši dzejoļi publicēti 1969. gada almanahā “Dzejas diena”). Sekoja 50 gadu pauzīte, līdz viņš, vijoļmeistars pēc pamatprofesijas, pie šī darba atgriezās un to pabeidza.”