Jānis Rokpelnis latviešu literatūras ainavā ir dzejnieks par excellence, lakonisks vārda un formas meistars ar savu noslīpētu lirikas intonāciju, un katrs viņa dzejas krājums ir notikums.
Jauniznākusī plaukstas vai kabatas, vai viedtālruņa lieluma grāmatiņa ar askētisko share zīmi uz vāka mūsdienīgi aicina lasītāju dalīties jeb “kopīgot saturu” — gan ar tuvākajiem, gan varbūt ar visu globālo tīmekli —, vienlaikus pārdomājot krājumā filigrāni saaustās vārdu, tēlu un nozīmju sakarības.
Jāņa Rokpeļņa devītā dzejoļu krājuma teksti virtuozi balansē starp lirismu, grotesku un traģismu. Kārtojums tematiskos ciklos akcentē gan viņa tēmu un intonāciju daudzveidību, gan arī ļauj skatīties uz dzejas rakstīšanas procesu kā nebeidzamu ceļu, kura mērošanas jēga dažkārt var šķist apšaubāma, tomēr allaž noved pie negaidītām atskārsmēm. Izmantojot Rokpeļņa dzejas tēlus, var teikt, ka viņš nekad īsti neuzkāpj uz cietas, augstas klints, lai sludinātu savu mācību — viņš iet pa ceļiem un taciņām, te pazaudēdams un te atkal atrazdams to tīmeklīti, kas saista viņu ar kādu augstāku realitāti, kas piešķir jēgu katram noietajam solim.
Kārlis Vērdiņš
Vairāk par grāmatu:
KDi. Ingas Žoludes intervija ar dzejnieku Jāni Rokpelni “Dzejoļi visai pasaulei”
Punctum Elvīra Blooma “Rokpeļņa mūžīgais mats”