Krievu dzejnieka Mihaila Kuzmina (1872—1936) pirmais dzejoļu krājums “Tīkli” (Сети, 1908) padarīja viņu par vienu no tālaika modernās literārās vides centrālajām figūrām, nodrošinot viņam paliekošu vietu krievu Sudraba laikmeta literatūras panteonā.
Lielāko daļu no krājuma dzejoļiem atdzejojis Einārs Pelšs, bet tajā iekļauti arī vairāki Kārļa Vērdiņa atdzejojumi. Grāmatu papildina dzejnieka un literatūrzinātnieka Dmitrija Kuzmina priekšvārds.
Par vienu no noslēpumainākajiem Sudraba laikmeta dzejniekiem un krievu verlibra meistaru dēvētais Mihails Kuzmins dzimis muižnieku ģimenē Jaroslavļā. Vēlāk pārcēlies uz Pēterburgu, kur studējis kompozīciju Pēterburgas konservatorijā pie viena no tālaika izcilākajiem skaņražiem Nikolaja Rimska-Korsakova. Pirmo ievērību Kuzmins iemantoja kā mūziķis, galvenokārt — savu dziesmu izpildītājs, tomēr virsroku guva literārais talants. Viņa debiju dzejnieku iesācēju almanahā 1904. gadā ievēroja krievu modernistu pulcinātājs Valērijs Brjusovs, un divus gadus vēlāk Krievijas vadošajā literārajā žurnālā “Svari” (Весы) tika publicēts tūdaļ skandalozu ievērību guvušais Kuzmina garstāsts “Spārni” (Крылья, 1906), kas pirmoreiz krievu literatūrā tik atklāti aprakstīja homoerotisku kaisli, un daļa no dzejoļu cikla “Aleksandrijas dziesmas”, kurš vēlāk pilnībā tika iekļauts krājumā “Tīkli”.
Laikabiedriem “Tīklu” galvenā īpatnība šķita eksotizācijas smalkums. [..] Krievu gadsimta sākuma dzeja aizrautīgi praktizēja dažnedažādus eskeipisma veidus, un pievēršanās tālām zemēm un laikmetiem tajā bija jo bieži sastopama, taču Kuzmins tai piešķīra pilnīgi individuālus vaibstus. Antīko senatni un franču Galanto gadsimtu viņš attēlo mājīgotus, privātus — ar visu laika un ģeogrāfisko distanci dzejnieka uzmanības centrā izrādās nevis valdnieks Asarhadons kā Brjusovam vai Konkistadors kā Gumiļovam, bet vienkārši cilvēks ar viņa vienkāršajiem priekiem, un visupirms — iemīlējies cilvēks.
Dmitrijs Kuzmins
Pēc “Tīkliem” Kuzmins jau bija nobriedis meistars ar nostiprinātu reputāciju. Taču gan krievu literatūrā, gan visā Krievijā un pasaulē sākās satricinājumu un pamatu graušanas laikmets, spilgtu krāsu laikmets, kurā Kuzminam kā smalkas ambivalences meistaram bija grūti palikt uzmanības centrā. “Tīkliem” sekoja “Rudens ezeri” (Осенние озёра, 1912), “Māla baloži” (Глиняные голубки, 1914), “Parabolas” (Параболы, 1923), “Forele caursit ledu” (Форель разбивает лёд, 1929), tomēr tie nespēja aizēnot pirmā krājuma panākumus. Kuzmins vairāk pievērsās prozai un tulkojumiem, rakstīja teātra un literārās recenzijas un libretus, kā arī mūziku teātra izrādēm. Pēc revolūcijas viņa darbus tikpat kā vairs nepublicēja, un no 1929. gada Kuzmina grāmatas PSRS netika izdotas.
Pirmie Mihaila Kuzmina dzejas un prozas tulkojumi latviešu presē tika publicēti jau pirms Pirmā pasaules kara. Pēc gadsimtu ilga klusuma perioda 11 dzejoļu kopa no krājuma “Tīkli” Kārļa Vērdiņa atdzejojumā tika publicēta žurnālā “Latvju Teksti” (2/2014). Šai pašā gadā Vladislavs Nastavševs Jaunajā Rīgas teātrī iestudēja Kuzmina romāna “Peldošie—ceļojošie” (Плавающие-путешествующие, 1915) dramatizējuma pirmo daļu (“Pēterburga—Rīga”). Tai sekoja izrāde “Peldošie—ceļojošie. II” Dailes teātrī (2016).
Vairāk par grāmatu:
Punctum. Ilmārs Šlāpins “Caur Kuzmina tīkla acīm”
LR3. Grāmatu stāsti. Saruna ar grāmatas atdzejotāju Eināru Pelšu un redaktoru Jāni Elsbergu