Leona Brieža “Mariagrammas” ir pirmais dzejas krājums Latvijā, kurā pārstāvēta tikai un vienīgi vizuālā dzeja. Tie ir dzejoļi — zīmējumi, kas uzzīmēti ar vārdiem.
Sengrieķu filologs Rodas Simnijs vizuālo dzeju dēvēja par “figurālajām dziesmām” (Carmen figuratum), Gijoms Apolinērs — par “kaligrammām”, Leons Briedis savu vizuālo dzeju nosauca sievas Marijas vārdā — par “mariagrammām”.
Filologi uzskata, ka pirmie vizuālās dzejas paraugi radušies 6. gs. p. m. ē. Indijā un Persijā, taču līdz mūsdienām tie nav saglabājušies. Īpašu uzplaukumu vizuālā dzeja piedzīvoja 19., 20. gs. mijā un vēlāk 20. gs., kad tai pievērsās praktiski visi avangardiskie strāvojumi. Latviešu dzejā vizuālais aspekts kā poētiskā koncepcija līdz šim izpaudies reti. Viskonsekventāk vizuālo dzeju tās “visklasiskākajā” izpratnē rakstījusi dzejniece Valija Brutāne (1911—1990).
Manā izpratnē Skaņa un Tēls, Skaņa un Burts un visbeidzot Vārds ir savstarpēji cieši un noslēpumaini saistīti. Tā arī mariagrammas tapa saistīti. Speciāli es nepiemeklēju kādu zīmes simbolu vai veidolu. Mēģināju iztēloties šīs zīmes simbola būtību, jēgu, būdams tāds pats rakstījumā, kāds es esmu arī savā iepriekšējā dzejā. Šī grāmata ir sava veida atgriešanās pie manis paša, pie manis paša bērnībā. Citiem vārdiem — mūsu tautas bērnībā, pie mūsu tautas folkloras, tautasdziesmām, buramvārdiem, brīnumpasakām. Un arī visas cilvēces bērnībā, tajos pirmsākumos, kad viss tapa — pirmie alus zīmējumi, simboli, zīmes. Daudzās mariagrammās es jokojos, blēņojos, bet tajā pašā laikā tās ir daudz vairāk nekā rotaļa vai eksperiments.
Leons Briedis
Vairāk:
Saruna ar Leonu Briedi Diena.lv
Kultūras Rondo. Leona Brieža grafiskā dzeja