“Neputna” bilingvālajā samta dzejas sērijā Emīlijas Dikinsones (Emily Dickinson, 1830—1886) dzejas izlase Kārļa Vērdiņa sastādījumā un atdzejā.
Izcilā amerikāņu dzejniece Emīlija Dikinsone dzīvoja noslēgtu dzīvi Amhērstā, viņa pieredzēja tikai dažu savu dzejoļu publicēšanu. Pēc dzejnieces nāves viņas 1775 atstātie dzejoļi tika pamazām publicēti grāmatās, tā atklājot Dikinsoni kā vienu no visnozīmīgākajām balsīm amerikāņu 19. gadsimta dzejā. Sastādot šo 101 dzejoļu izlasi, vēlējos dot priekšstatu gan par Dikinsones slavenajiem un hrestomātiskajiem dzejoļiem, gan arī iepazīstināt ar viņas raksturīgākajiem motīviem un tēliem.
Kārlis Vērdiņš
Dikinsones dzeja tradicionāli tiek pieskaitīta amerikāņu romantismam ar tā principu “vienotība daudzveidībā”, kas dzejniekiem ļāva savos darbos integrēt dažādus intelektuālās un materiālās dzīves aspektus. Tai pašā laikā viens no pētnieku visbiežāk lietotajiem vārdiem attiecībā uz viņas dzeju ir “idiosinkrāzija” (idiosyncrasy), kas uzsver viņas mākslinieciskās izteiksmes īpašo savdabību. Viņas laikabiedrus mulsināja gan dzejoļu forma, gan saturs. 20. gadsimta gaitā, kad modernisma eksperimenti ar poētisko valodu kardināli pārvērtuši priekšstatus par dzeju visā pasaulē, Dikinsones idiosinkrētiskie teksti neatgrūž, bet fascinē un liek minēt autores uzdotās mīklas.
1950. gadā Dikinsones literāro mantojumu pārņem Hārvarda Universitāte, tā sagādājot iespēju pētniekam Tomasam H. Džonsonam strādāt pie maksimāli pilnīga dzejas apkopojuma. 1955. gadā iznāk viņa veidotais kopotās dzejas izdevums “The Poems of Emily Dickinson”, kurā publicēti 1775 dzejoļi un fragmenti hronoloģiskā secībā, respektējot viņas stila īpatnības. Džonsona redakcija tika izmantota arī Dikinsones latviešu atdzejojumiem, saglabājot viņa doto numerāciju, tomēr dzejoļu secību veidojot tematisku, kā to darīja agrīno izdevumu veidotāji.
Izlasi “Āboliņš un bite” papildina pielikums ar pašu pirmo Dikinsones atdzejojumu latviešu valodā, ko veicis Jānis Andrejs Burtnieks 1921. gadā, Andreja Johansona atdzejojumu (1945), Ernas Sprinces atdzejojumu, kas 1979. gadā tika publicēts Džīnas Vebsteres romānā “Garkājtētiņš”, Alberta Ločmeļa atdzejojumu un vairākiem Valža Bisenieka atdzejojumiem.