Austrumsibīrijas dienvidos ir noslēpumaina zeme Tuva. Leģendām apvīta, tā vilina etnogrāfus, ezoteriķus, ceļotājus. Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem Tuvas šamaņu stāstā tika ierauts arī filozofs, literāts Uldis Tīrons un fotogrāfs Andrejs Grants. Grāmata “Šamaņu pusē” ir šī ilgā ceļojuma noslēgums. Tā ir mēģinājums divās dažādās izteiksmes valodās atgriezties pagātnē, mēģinot saprast, kas īsti šajā laikā ir noticis.
Tuvas šamaņu projekts sākās 1989. gadā, kad Rīgas Videocentrs uzsāka darbu pie multimedija “Šamaņu ainava”, kurā bija iecerēts iekļaut grāmatu, filmu un mūziku. No 1989. gada līdz 1991. gadam notika vairākas filmēšanas un fotografēšanas ekspedīcijas uz Tuvas republiku, tomēr drīz pēc tam projekts aprāvās. Samontētā filma tā arī līdz galam netika pabeigta, vien Ulda Tīrona grāmatas manuskripts un Andreja Granta fotogrāfijas laiku pa laikam atgādināja par nepabeigto “šamaņu lietu”.
2013. gadā autoriem radās iespēja darbu atsākt un atgriezties Tuvā. Laiks bija mainījis ne vien Tuvas republiku un šamaņus, bet arī abu autoru apziņu. Grāmatā šīs pārmaiņas redzamas gan Granta fotogrāfijās, gan Tīrona tekstā. Nostalģiski iekrāsoti jaunie iespaidi mijas ar divdesmit gadu veciem ekspedīciju “artefaktiem” — dienasgrāmatu pierakstiem, šamaņu fotogrāfijām, sarunām un atmiņu fragmentiem.
Bija ļoti saulaina diena. Bija pusdiena. Bija kluss, skaidrs. Man bija četrpadsmit gadu, es ganīju aitas. Pēkšņi parādījās melns mākonītis. Un sākās neliels lietiņš. Lietiņš lija tikai uz mani un uz aitām, citur bija sauss. Tajā brīdī kāda sieviete klusi iečukstēja man ausī: “Tu nebaidies. Tu būsi neparasts cilvēks. Taču par to, ka mani satiki, tu nevienam nesaki, kamēr tev nebūs trīsdesmit četri gadi.” Tāda balss skanēja, un es dzirdēju. To vietu sauca Kizildovuraka.
No grāmatas
Vairāk:
Kultūras Rondo. Tuvas cilvēku nospiedumi “Šamaņu pusē”
Grāmatu stāsti. Ulda Tīrona “Šamaņu pusē” un Marisa Vētras raksti un vēstules
10 minūtes ar Andreju Grantu