Lai arī pēdējo gadu laikā tapušas vairākas publikācijas, kas pievēršas Latvijas fotogrāfijas vēstures 20. gs. sākuma un starpkaru periodam, tas nenoliedzami ir bagāts ar virkni spēcīgu radošu personību, par kurām joprojām groda priekšstata nav. Būtisks pienesums jomas apzināšanā bija 2018. gada nogalē iznākušais pirmais monogrāfiskais izdevums, kas veltīts populārākajam no 20. gs. pirmās puses fotogrāfiem — Vilim Rīdzeniekam. Katrīna Teivāne, šī izdevuma sastādītāja un pamatteksta autore, tagad ir sagatavojusi materiālu grāmatai par Rīdzenieka laikabiedru un kolēģi Robertu Johansonu.
Roberts Johansons Katrīnas Teivānes pētījumā atklājas kā viens no redzamākajiem latviešu fotogrāfiem, kura aktīvākais darbības laiks attiecas uz periodu no 20. gs. sākuma līdz Otrajam pasaules karam. Johansons bija Latviešu fotogrāfiskās biedrības un vēlāk arī Fotogrāfu biedrības biedrs, lielāko profesionālā mūža daļu aizvadījis kā salona fotogrāfs. Paralēli ikdienas darbam nodevies māksliniecisku attēlu veidošanai un skrupulozai Latvijas vides dokumentēšanai.
Līdzās Vilim Rīdzeniekam viņš ir viens no nedaudzajiem savas paaudzes fotogrāfiem, kura mantojums ir ne vien daudzveidīgs, bet arī pētniekam šodien plaši pieejams. Tas sastāv no apjomīga 20.—30. gados tapuša foto negatīvu krājuma un ap 100 fotogrāfiju albumiem, kuros detalizēti fiksētas dažādas Latvijas pilsētas, to redzamākie objekti, arhitektūras pieminekļi, namu detaļas, parki, dārzi, kapsētas u. c. Nozīmīga darbu daļa ir etnogrāfiskā fotogrāfija — lauku tipi, darbi, ēkas.
Par vienu no vizuāli estētiskākajām ir uzlūkojama Johansona Vecrīgas skatu sērija. Būtisku viņa mantojuma daļu sastāda piktoriālajā estētikā veidotie mākslas attēli, kas tapuši no 20. gs. sākuma līdz 30. gadiem un ar kuriem viņš ir veiksmīgi startējis vairākās ārvalstu, tostarp Amerikas, izstādēs. Darbu vidū ir nozīmīga krievu un latviešu mākslinieku portretu sērija (tostarp kanoniskais Vilhelma Purvīša portrets), kā arī salona uzņēmumi.
Monogrāfiskais albums sniedz vērtīgu pienesumu Latvijas fotogrāfijas vēstures izpētē, iepazīstina ar līdz šim mazāk zināmiem vizuālās estētikas piemēriem, paplašina izpratni par fotomākslas ģenēzi lokālajā mākslas vidē.