“Viņa patiesi bija gara aristokrāte, un tā vislabākais liecinieks ir viņas māksla,” tā par savu māti, mākslinieci Aleksandru Beļcovu rakstījusi Tatjana Suta.
Aleksandra Beļcova (1892—1981) tiek saukta par vienu no pirmajām modernisma māksliniecēm Latvijā. Rīgā ieradusies 1919. gadā un šeit nodzīvojusi līdz mūža beigām. Strādājusi kā gleznotāja, ilustratore, grafikas un porcelāna māksliniece.
Apjomīgā grāmata ir bagātīgi ilustrēta gan ar darbu reprodukcijām, gan fotogrāfijām un dokumentāliem materiāliem. Lielākā daļa izdevumā iekļauto mākslas darbu tiek publicēta pirmoreiz. Autore par grāmatas tapšanu stāsta: “Ar Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja izveidošanu 2008. gadā kļuva pieejams mākslinieces privātais dokumentu un vēstuļu arhīvs. Šis vērtīgais materiāls palīdzējis rekonstruēt mākslinieces biogrāfijas atsevišķas epizodes un daiļrades evolūciju.”
Radošais process prasa no mākslinieka “bojāeju pa īstam” — teiktā traģiskākajā nozīmē. Mākslas mērķis nav, kā parasti domā, ģenerēt idejas, iespaidot ar tām, rādīt piemēru. Mākslas mērķis ir sagatavot cilvēku nāvei, uzart viņa dvēseli, lai tā spētu pievērsties labajam.” Režisora Andreja Tarkovska teikto varētu attiecināt uz visu Aleksandras Beļcovas mūžu. Kopš jaunības ar plaušu tuberkulozi nopietni slimā māksliniece dzīvoja nāves gaidās. Faktiski māksla Beļcovai gan palīdzēja gatavoties nāvei, gan uzturēja pie dzīvības. Priecīgie notikumi — mīlestība, meitas piedzimšana, radošie panākumi — reizēm palīdzēja šīs nāves gaidas aizmirst vai remdēt, bet tikai uz neilgu laiku. Aleksandrai Beļcovai patika risks un likteņa izaicināšana, un tas izpaudās, ne tikai spēlējot azartspēles Montekarlo, bet arī profesijas izvēlē: šī smeldzīgā sajūta noteica vēlmi kļūt par mākslinieci — ja laika atlicis maz, jādara tas, kas patīk.
Natālija Jevsejeva