Menu
Edgars Vērpe

Edgars Vērpe

Albums

“Edgars Vērpe daiļradi sāka tradicionāli – gleznojot ar otu uz audekla, pievēršoties gan klusās dabas žanram, gan figurālām kompozīcijām, balstītām uz vispārcilvēcīgām idejām. Būtiskas pārmaiņas aizsākās 20. gadsimta 90. gados, kad par valdošo tēlu kļuva vienkāršais, skaidri nolasāmais zivs siluets uz horizontāla vai vertikāla garena formāta. Līdz nāca atšķirīga virsmas apdare – eksperimentāla autortehnika, kurā mākslinieks izmantoja speciāli apstrādātu papīru, eļļas krāsas lazējumus, nožuvušā slāņa slīpējumu un atkal lazējumus. Pati zivs palika kā dziļumā peldošs rēgs, tik tikko jaušams aiz sedzošās krāsas kārtas. Skatītājam radītāja “virtuves” puse it kā nav jāzina, taču tieši šādos meklējumu slāņos slēpjas tas fascinējums, kas aicina izzināt mākslas darba virsmu tuvskatā.” (Dace  Lamberga)

Sastādītāja: Dace Lamberga
Tekstu autori: Dace Lamberga, Laima Slava, Edgars Vērpe
Dizains: Inta Sarkane

Hanin_foto

Семён Ханин “Ηο не тем” / Semjons Haņins “Bet ne ar to”

Dzejas izlase bilingvālajā samta sērijā

“Aizritējuši jau divdesmit gadi, kopš Haņins publicē savus dzejoļus, un ieinteresētā publika joprojām tur viņu uz grauda — visās šī izteiciena nozīmēs un visās pieejamās valodās.” (Kārlis Vērdiņš)

Atdzejotāji: Ronalds Briedis, Inga Gaile, Pēteris Draguns, Aivars Eipurs, Jānis Elsbergs, Valts Ernštreits, Liāna Langa, Marts Pujāts, Edvīns Raups, Jānis Rokpelnis, Māris Salējs, Kārlis Vērdiņš, Arvis Viguls

 

 

1-Rih.Strazdins MA aula

Ilze Konstante “Staļina “garā ēna” Latvijas tēlotājmākslā. 1940–1956

“Māksla vienmēr ir kalpojusi ideoloģijas un politiskiem mērķiem. Staļina valdīšanas laikā kultūras administrēšanas un reglamentēšanas metodes ilgstoši kropļoja Latvijas mākslas attīstības loģisko secību un dabīgo gaitu, to ļaunprātīgi pārraujot. Cilvēku rīcība bija atkarīga no situācijas, un arī notiekošo katrs pārdzīvoja citādi. Periodā pēc Otrā pasaules kara Latvijas mākslas dzīve sašķēlās, tā kā liela daļa iedzīvotāju bija devušies trimdā. Turklāt abās grupās – kā palicējos, tā aizbraucējos – izveidojās vēl savas, ļoti atšķirīgu izjūtu, uzskatu, noskaņojumu gradācijas. Mākslinieku bojāeja kara laikā, daudzu došanās uz Rietumiem, kā arī padomju represijās nonākušo “izsišana no ierindas” noveda pie krasa mākslinieku skaita samazināšanās, draudot ar latviešu nacionālās mākslas skolas izzušanu. (..) Tomēr, lai cik “Staļina laika” varas diktāts bija nospiedošs un lai arī kara un represiju rezultātā bija noplicināts tautas dzīvais spēks, Latvijas māksla palika kodolā vesela. Arī šajā smagajā posmā tapa ievērojami mākslas darbi, kas, tolaik varas neatzīti, savu “augšāmcelšanos” piedzīvoja daudz vēlāk. To radītāji, nelaužoties varas un slavas virsotnēs, pārciešot atstumtību un kritiķu nievājumus, pacietīgi darīja savu darbu un palīdzēja noturēt Latvijas mākslas kopējo līmeni.” (Ilze Konstante)

Foto: Mākslas akadēmijas aulā 1949. gadā. Staļinu glezno Rihards Strazdiņš no Krievijas. Gunāra Cīlīša foto. (No Ulda Zemzara arhīva)

Atbalsta: