Menu
Dzivoklu izlaupitaji

Rīgas dzīvokļu „likumīgā” izlaupīšana. 1944–1949

Autors Jānis Kalnačs

“Monogrāfija “Rīgas dzīvokļu “likumīgā” izlaupīšana. 1944–1949″ nav ne mēģinājums pārrakstīt kādu Latvijas vēstures posmu, ne pielāgot Latvijas mākslas vēsturi kādai modernai Rietumu teorijai, bet gluži vienkāršs (dokumentos, atmiņās, kā arī citos avotos balstīts) mēģinājums aizpildīt tukšu lauku Latvijas sabiedrības un kultūras vēsturē. Tajā apskatīts, kas notika ar 1944. gada vasaras beigās un rudenī tūkstošiem bēgļu gaitās devušos dzīvokļos un mājās atstāto iedzīvi (tostarp mākslas darbiem), ko padomju vara atzina par “bezsaimnieka mantu”, cenšoties izsekot mākslas darbu un kolekciju likteņiem, daļa no kuriem nonāca toreizējā Valsts latviešu un krievu mākslas muzejā. ” (Jānis Kalnačs)

Tīdemanis

Jānis Ferdinands Tīdemanis

Autore Ingūna Ģēģere

Sērijā “Latvijas mākslas klasika” grāmata par Jāni Ferdinandu Tīdemani (1897-1964).
“Līdzīgi brāzmai – pārsteidzot, aizraujot, arī kaitinot, 20. gadsimta 20. gadu beigās Latvijas mākslas aprindās spēji ietraucās Antverpenē studējošais Jānis Tīdemanis. Viņa beļģu mākslas ietekmē bagātinātā, impulsīvi košā un ekspresīva sprieguma piesātinātā glezniecības valoda papildināja tolaik jaunreālisma rāmumā ieslīgušo latviešu mākslas kopainu ar spirgtu citādību. Tīdemaņa vitālajai dabai raksturīgā tiekšanās pēc arvien jauniem pasaules iespaidiem bija neizsīkstošs gleznotāja iedvesmas avots, paplašinot žanru un tematisko loku. Šai ziņā vairāki viņa atradumi tālaika Latvijas mākslā bija novatorisms, tāpat kā modernā, kosmopolītiskā mākslinieka neparastais sevis pasniegšanas veids. Bet Tīdemaņa mākslinieciskā drosme, suģestējot laikabiedrus – jaunos māksliniekus, rosināja viņus izvētīt gleznieciskās vērtības.” (Ingūna Ģēģere)

AHD–RU

Алвис Херманис «Дневник»

Alvja Hermaņa “Dienasgrāmatas” tulkojums krievu valodā. No latviešu valodas tulkojusi Olga Pētersone.

Bose-KlementineEka

Ēveles draudzes mācītāja Antona Georga Boses (1792–1860) zīmējumi Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā

Autore Anita Meinarte

“Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā glabāto Ēveles draudzes mācītāja Antona Georga Boses (1792–1860) unikālo zīmējumu kopumu veido 209 zīmējumi – 206 portreti, viena ainava un divas titullapas. Zīmējumi tapuši īsā laika posmā – no 1857. līdz 1860. gadam. Starp portretētajiem Ēveles, Vecjērcēnu, Jaunjērcēnu, Ķempēnu, Ķeižu, Ķemeres un Rencēnu muižas ļaudīm ir saimnieki, kalpi, amatnieki, muižas kalpotāji, draudzes skolas skolotājs un skolēni, rekrūši, muižas dārznieks, ķesteris, krodzinieki, ubagi un pat kāzu muzikants. Portretu vēsturiskās izziņas vērtību ceļ fakts, ka tie ir precīzi datēti, norādot zīmēšanas gadu, mēnesi un datumu. Minēts portretētās personas vārds, uzvārds, nodarbošanās un dzīvesvieta – piederība muižai un mājām. Antona Georga Boses veikumam, kas atspoguļo tipisku lauku dzīves ainu 19. gs. vidū, nav analoga Latvijas kultūrvēsturiskajā mantojumā.” (Arnis Radiņš)

Attēls: Klementīne Eka no Ēveles muižas. 1859. gada 1. augusts

1-Rih.Strazdins MA aula

Ilze Konstante “Staļina “garā ēna” Latvijas tēlotājmākslā. 1940–1956″

“Māksla vienmēr ir kalpojusi ideoloģijas un politiskiem mērķiem. Staļina valdīšanas laikā kultūras administrēšanas un reglamentēšanas metodes ilgstoši kropļoja Latvijas mākslas attīstības loģisko secību un dabīgo gaitu, to ļaunprātīgi pārraujot. Cilvēku rīcība bija atkarīga no situācijas, un arī notiekošo katrs pārdzīvoja citādi. Periodā pēc Otrā pasaules kara Latvijas mākslas dzīve sašķēlās, tā kā liela daļa iedzīvotāju bija devušies trimdā. Turklāt abās grupās – kā palicējos, tā aizbraucējos – izveidojās vēl savas, ļoti atšķirīgu izjūtu, uzskatu, noskaņojumu gradācijas. Mākslinieku bojāeja kara laikā, daudzu došanās uz Rietumiem, kā arī padomju represijās nonākušo “izsišana no ierindas” noveda pie krasa mākslinieku skaita samazināšanās, draudot ar latviešu nacionālās mākslas skolas izzušanu. (..) Tomēr, lai cik “Staļina laika” varas diktāts bija nospiedošs un lai arī kara un represiju rezultātā bija noplicināts tautas dzīvais spēks, Latvijas māksla palika kodolā vesela. Arī šajā smagajā posmā tapa ievērojami mākslas darbi, kas, tolaik varas neatzīti, savu “augšāmcelšanos” piedzīvoja daudz vēlāk. To radītāji, nelaužoties varas un slavas virsotnēs, pārciešot atstumtību un kritiķu nievājumus, pacietīgi darīja savu darbu un palīdzēja noturēt Latvijas mākslas kopējo līmeni.” (Ilze Konstante)

Foto: Mākslas akadēmijas aulā 1949. gadā. Staļinu glezno Rihards Strazdiņš no Krievijas. Gunāra Cīlīša foto. (No Ulda Zemzara arhīva)

Atbalsta: