Menu

Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gs. sākumā

Dace Lamberga

Mākslas zinātnieces Daces Lambergas 2004. gadā izdotā pētījuma atkārtots un papildināts izdevums. Papildinājumi galvenokārt attēlu klāstā – jauni Aleksandra Drēviņa, Gustava Kluča, Ugas Skulmes, Valdemāra Tones un Konrāda Ubāna darbi.

“Klasiskajā modernismā iekļaujas tādas 20. gadsimta pirmās puses avangarda parādības kā fovisms, ekspresionisms, kubisms, futūrisms, dadaisms, supremātisms, konstruktīvisms, neoplasticisms, pūrisms, sirreālisms, jaunā lietišķība un dažādi abstrakcionisma paveidi. Nozīmīgi, ka katrā tautā dzima un pastāvēja tikai tās mentalitātei raksturīgie strāvojumi. Franču mākslā “tīrā” veidā neatspoguļojās ne futūrisms, ne jaunā lietišķība. Savukārt vācu glezniecībā netika īpaši izcelts kubisms, kura ģeometrizācija gan neapšaubāmi ietekmēja ekspresionismu un visai būtiski skāra arī itāliešu futūrismu.

Latviešu glezniecībā izveidojās savs vietējais klasiskā modernisma variants, ko noteica gan vēsturiskie apstākļi, gan tautas raksturs un gars. Tajā reāli izpaudās tikai daži modernisma virzieni – kubisms, fovisms un jaunā lietišķība.

Mākslinieki pazina arī ekspresionismu, futūrismu, pūrismu un konstruktīvismu, lietoja tādus jēdzienus kā bezpriekšmetiskā glezniecība un supremātisms, bet, piemēram, par abstrakcionismu, dadaismu vai sirreālismu neizrādīja nekādu interesi,” raksta Dace Lamberga.

Grāmatā pētīti modernisma pirmsākumi, Rīgas mākslinieku grupas izveidošanās un darbība, kubisma sākumi un latviešu kubisma īpatnības, konstruktīvisms Krievijā, Eiropā un Latvijā, “mērenais modernisms” latviešu mākslā (ekspresionisms, fovisms) un jaunā lietišķība. Pielikumā atrodama laika josla ar notikumiem Latvijā un pasaulē no 1905. līdz 1930. gadam, mākslinieku biogrāfijas, izstāžu saraksts, attēlu saraksts, nozīmīgākā bibliogrāfija, kā arī personu rādītājs.

Vienotā 20. gadsimta sākuma jaunradītāju paaudze ar visiem garīgajiem spēkiem centās atbrīvot latviešu glezniecību no provinciālās mazvērtības sajūtas, tanī pašā laikā mēģinot skatītāju pieradināt pie domas, ka mākslas darbā var pastāvēt ne tikai reālistiski iluzors un dabu kopējošs pasaules atspoguļojums, bet arī nosacīti sintezēta formu valoda. Šīs paaudzes radošo sasniegumu nopelns bija pārliecinošās mūsu mākslas kolekcijas ārzemju izstādēs laikposmā, kad latviešu glezniecība iekļāvās Eiropas kultūras apritē, – no 1927. gada izstādes Stokholmā līdz Parīzes un Londonas skatēm 1939. gadā. Jaunie mākslinieki sekoja sava Rīgas pilsētas mākslas skolas pedagoga Vilhelma Purvīša vārdiem: “Mēs laužam ceļu uz Eiropu ar savu mākslu un ceram, ka to arī izlauzīsim.” Ar izteiksmīgo radošā darba paraugu un profesionāliem pedagoga padomiem šī paaudze skoloja nākamos topošos māksliniekus gan Latvijas Mākslas akadēmijā, gan privātās mākslas studijās. Kad 19. gadsimta beigās Pēterburgā izveidojās studentu pulciņš “Rūķis”, tā biedri Janis Rozentāls, Johans Valters un Vilhelms Purvītis izvirzīja sev grūtu, bet svarīgu uzdevumu – kļūt par latviešu nacionālās mākslas celmlaužiem, un viņi to īstenoja. Arī vēlākajos gadu desmitos ir veidojušās vienas paaudzes mākslinieku domubiedru kopas, taču klasiskā modernisma pārstāvjiem mūsu mākslas vēsturē neatņemama ir pirmo avangardistu un brīvdomātāju vieta

Dace Lamberga

 

Vairāk par:
Kultūras Rondo: Saruna ar Daci Lambergu un Aiju Brasliņu

 

 

Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gs. sākumā

2016
Latviešu valodā
Literārā redaktore: Guna Pence
Mākslinieki: Anna Aizsilniece, Ģirts Muižnieks
Attēlu apstrāde: Jānis Veiss
280 lpp., mīkstais sējums ar atlokiem, ISBN 978-9934-512-99-5

Pastāsti tālāk: